(Valmiera, 2002 – 2003)

SASTĀVS

Mārcis Lācis – bass, vokāls;

Gača – ģitāra, vokāls;

Raivis – bungas.

BIOGRĀFIJA

Mēs neuzstādījām sev nekādas prasības un laktiņas. Mēs negājām uz kādu konkrētu mērķi, bet tomēr tāpat kā daudzi citi muzikāli kolektīvi, arī mēs centāmies radīt savādāku, īpatnējāku, daudz slāņaināku skanējumu(izmantojot tos resursus, kas mums bija), izliekot arī daļu savu emociju tajā, ko sauc par ERRATAS dziesmām.

Par pavadīto laiku Valmierā esmu ļoti pateicīgs “visiem no bandas”, ar kuriem liktenis mani bija savedis kopā. Zinu, ka viņi joprojām turpina iesākto, tikai katrs pa savam. Lai viņiem veicas, respekts! Par ERRATU var teikt, ka tas bija trio, kurš izdīga, uzplauka un savijās pateicoties labam mēslojumam. Attiecīgā vide un apstākļi bija kā radīti TAM.. Var teikt, ka mūs, savā ziņā, izšķīra attālums. Pavadītais laiks pie “kopējās lietas”, ierēķinot 1.o un pēdējo uzstāšanos bija apmēram 2 gadi. Maz?! Piekrītu.

No koncertiem visspilgtāk atmiņā palicis pēdējais „TABŪNS”, kā ari brauciens uz Rūjienas pusi, kad Valmierā vārīts piens, atzīstos, lika mums sagrēkot un tīties miglā nenospēlējušiem. Šī arī ir iespēja atvainoties visiem, kurus tonakt sāpinājām. Par mūzikas skanējumu/techniku/tamborēšanu varu teikt, ka esam atstājuši kādu drusciņu labu un interesantu kompozīciju izmantojot Raivja(bungas + pirmais kardāns Valmierā) meistarību un Gata(ģitāra)erudīciju un interesi pašam visu izpētīt un saprast kā TAS viss būvējas, man atlika tik 4 stīgas un tā lieliskā iespēja atlasīt verbālo materiālu. Esam izmantojuši J. Elzberga, A. Čaka, E. Veidenbauma un A. Mežaraupa rīmētos pantus: Mirdz saulē grants kā drumstalas un zivju zvīņas Un 10 magones stāv rindā asiņainas kā pēc niknas cīņas (mans dārziņš pilsētā, A. Čax) …..ka arī manus: Ja es var, arī tu var. Ja es nevar , tev man jāpalīdz. Mūsu planētas prezidents - bezcerīgs melis Mūsu planētas skaistums, 104. stāvs Mūsu rītdienas cerība - nauda un zādzību maršs Mūsu rītdienas fakts - nobriedis kodolkarš. (A. Mežaraups) Par pašu skanējumu varu teikt, ka mums pašiem tas atgādināja upes ceļu, kas dienu un nakti pa kalnu krācēm lauž sev ceļu uz vareno okeānu, paraujot ar savu spēku un jaudu līdzi sev visu, kas ceļā….īsi pirms iztekas tā ir pārvērtusies gigantiski lielā, plašā ūdenī, tādā, ka pat 2. krasts tik tikko manāms. Kas par varenu upi. Vai arī noliecot seju tuvu, tuvu pie sliedēm un sajust kā garām drāžas lokomotīve. Tiekās!

Mārcis Lācis /novembris 2008/

DISKOGRĀFIJA

2002 – ERRATA „Pīta Pēriens”, CD/ neizdots;

FOTO