( Daugavpils, 1996. - 1999. )

SASTĀVS

Vaida / Вайда - vokāls, ģitāra, bass;

Ribakovs / Рыбаков - vokāls, ģitāra, bass;

Vantuz /Вантуз - ģitāra; vokāls, akordeons, alesis sr-16;

Guna - akordeons;

Rubrehts / Рубрехт - vokāls, bass, taustiņi, akustiskā ģitāra;

Stakans / Стакан - bungas, perkusijas, back vokāls;

Toļiks Petuhovs / Толик Петухов - taustiņi, back vokāls;

Jeremejs / Еремей - alts;

Kuzja / Кузя - ieraksts.

BIOGRĀFIJA

“Vobšem, ar Vaidu sēdējām manā dzīvoklī pretī teātrim ( to viens sīnis, Ediks vārdā , laikam, par pudeli man izīrēja ). Patrinkšķinājām ģitāras, uzpīpējām. Sarunas tēma bija - kā nodēvēt mūsu kopējo mūzikas projektu. Daudz variantu bija. Spēcīgākais no tiem bija „Tak ja sžog tvoi paļci” ( „Tā es sadedzināju tavus pirkstus” ). Bet vienalga, likās, kaut kas īsti neder. Tikmēr teļļukā rādīja kaut kādu džeku, kas skraidīja un ar akmeņiem dauzīja logus, aiz viņa visu laiku vilkās Čārlijs Čaplins un tos logus no jauna iestikloja. Karoče, viena banda. Īsti neatceros, ar ko viņiem tas viss beidzās. Vai nu viņus sāka turēt aizdomās vai kā citādi, bet vienā brīdī parādīja Čaplina seju tuvplānā, tādas patiesības un dziļas vilšanās cilvēkos pilnas acis. Man uzreiz viss bija skaidrs.

Klau, davai „Glazki Stelkoļšika” ?

- Davai!

Pati ideja spēlēt kopā radās Vaidam. Viņš tolaik mācījās Rīgas Aviācijas institūtā un kopā ar Vaļeru un Džeku spēlēja M.SPIRIT. Bet kaut kas viņiem ar mēģinājumiem nesanāca. Nav jau arī prāta darbs mēģināt kopmītnēs, - tur vairāk studentu (uz)dzīve. Bet uzdziedāt gribas.

Es tolaik vizinājos ar stopiem. Juridiskās fakultātes neklātieni pametu, tāpat arī to dīvaino Ķīmiskās šķiedras rūpnīcu, izrāvos brīvībā. Jau biju paspēlējis QUASIMODO sastāvā ( kopā ar Variku, Padkudinovu, Zelču un Nekrofilu ), tad vēl vienā projektā kopā ar Gunu un Tosju. Tā arī mani un Čaču ar stopiem zaņeslo pie M.SPIRIT kopmītnēs Nr.720. Tur daudzi ir pabijuši. Paskatījāmies viens uz otru un devāmies uz Maskačku pēc zāles. Tā izveidojās krietna vīru draudzība un savstarpēja sapratne. Personīgi man mūzikā visvairāk nozīmēja teksti     (laikam Coja ieteikme ). Kad es kopmītnēs izdzirdēju Vaidu v akusķike, es reāli safanojos un sāku viņu cienīt. Jo no viņa dziesmām skudriņas pa muguru skrēja.

Pēc laika nobrieda doma par kopprojektu. Arī jaunas dziesmas no mums gāzās straumēm. Grupai tā ir laba zīme. Protams, radās jautājums - kur to visu ierakstīt? Un te uzradās melni uzacainā figūra Vantuza paskatā ar viņa 4-kanālu pulti, bungmašīnu un Jackson ģitāru ar procesoru. Kā radoša personība viņš bija pazīstams ar savu bijušo projektu NEISSERIA. Piedāvājumu uzklausīja ieinteresēti.

Tā nu arī ierakstījām savu pirmo albumu „Ждите Изоптица” ( ko, nozīmē Izoptica, kļūtu skaidrs nākamajā albumā, jo šajā, dziesmai „Это из-за птиц” nepietika vietas ).

Tā arī turpinājām spēlēt. Vaida ar M.SPIRIT, bet es, sakarā ar jaunajiem darba pienākumiem - ugunsdzēsēju tornī Čerepovā. Tur mani apciemoja draugs Šura Nekrofils ar ģitāru un mēs sacerējām īsu albumiņu „Proval“, savu projektu nodēvējot par HORINJE BEGA, jo abi tolaik dragājām riņķī ar akustiskajām kā tādi seski, smieklīgi un interesanti.

Tikmēr M.SPIRIT, prikola pēc, pārdēvējušies par „Medvedi_S“( M. vietā ielika Medvedj, bet Spirit vietā ielika S) kopmītnēs Nr.720 ierakstīja savus pihodēliskos eksperimentus. “Un kur ir tie ieraksti? ” - es jautāju. -Nezinu. Liktenis bija lēmis man, Vaidam un Vantuzam aci pret aci saskrieties vēlreiz. Principā jau neviens nekur nebija pazudis. Draudzējāmies, bet nemuzicējām kopā. Bet Daugavpilī ir tā - ja mūziķi draudzējas, tad agru vai vēlu sadziedāsies. Nekrofilam bija iecerēta basista loma, taču viņa ģeologa-dziļurbēja profesija aizveda viņu tālu no Latgales. Uzradās viens entuziasts Rubrehts. Mūzika viņam likās pieņemama. Otrais albums izdevās garāks. Tajā  piedalījās liels bars dažādu cilvēku: Stakan, Kuzja, Toļiks Petuhovs, Jermejs, Žeņa, arī Nekrofils. Skaņu regulēja Vantuz.

Karoče, Vaida līdz albuma pabeigšanai nenodzīvoja. Nomira Rīgā, kopmītnēs. Kaut kā pabeidzām ierakstu bez viņa. Taču viņš bija mums atstājis daudz dziesmu. Kā minimums vēl vienam albumam. Tās vēl joprojām man iekšā skan un skudriņas skrien pa muguru. Vajadzētu kādreiz nodziedāt.”

Info: Aleksandrs Ribakovs ( publikācija no vairs neeksistējošas lapas www.chepe.lv ) ‘2005 gads. Labots - marts’ 2010.

DISKOGRĀFIJA

1997 - ГЛАЗКИ СТЕКОЛЬЩИKA “Ждите Изоптица“, kasete/pašu izdots;

1999 - ГЛАЗКИ СТЕКОЛЬЩИKA „Clinic“, kasete/ pašu izdots;

FOTO